Ar senu ritmu
patukšā ielā,
kurā es dzīvoju,
eleganti un aristokrātiski
parādījās
Viņu Augstības
zirgi.

Graudu kūlēju,
līdumarāju,
karāgājēju,
vietām vienīgā transporta,
vēlāk tramvaju kustēšanās
līdzekļu,
ūdens un mēslu vedēju,
sacīkšu,
cirka
u.c.
lepnie pēcteči.

Un kā iela sarosījās,
sakopa lindrakus,
pierāva zaļos lakatus
un -
pieklusa.

Tikai -
cok-cok.

Ar gulbju kakliem,
zilu uguni acīs,
ar zirgiem vien piemītošu
pašcieņas
gaitu.

Zirgi pamodināja ielu
neparastībai,
atdzīvināja asinssaistību,
ar mīkstām lūpām
noskūpstīja
tās vēl nepiekvēpušo gaisu.

Zirgi atgrieza ielai
jaunību,
nē, ne bezzobu veceņu
vervelēšanu
par kavalieriem
bet - cauri kāpai
izraktu dzeltenu ceļu,
pa kuru
rakstītos ratos
āgenskalnietis brauc
uz siļķu tirgu.

Un meitenes sedlos
uz dzīviem postamentiem
mantoja visa jau sacītā
apdullinošo skaistumu.

Kad viņas nokāps
no zirgiem,
viss ārēji ikdienišķosies.

Bet pagaidām ir
no sajūsmas mēma iela,
pār zemi paceltas princeses
un -
Viņu Augstības
zirgi.
Ojārs Vācietis